Burtiski dažas dienas atpakaļ es nosvinēju savu 61. dzimšanas dienu pavisam krāšņā vietulībā. Un mani tas absolūti nesatrauc, jo visu dzīvi esmu dzīvojis viens. Turklāt uzskatu, ka savu dzīvi esmu nodzīvojis labi. Bet daži cilvēki man šķiet dīvaini. Mana dzīve ir iegrozījusies tāda, kāda tā ir, dēļ tā, ka, gadiem ejot uz priekšu, tā arī neatradu cilvēku ar kuru vēlētos saistīt savu dzīvi. Protams, man bija sievietes, bet es, visticamāk, biju ar viņām, jo vide to prasīja.
Ar vienu no sievietēm kopā nodzīvojām vairāk kā gadu. Viņa manī bija ļoti iemīlējusies, bet es pret viņu neko nejutu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc šķīrāmies. Arī viņa saprata, ka no šādām attiecībām neko vērtīgu neiegūs.
Lasi arī: Vai cilvēks vecumdienās būs ar veselu saprātu, ir iespējams noteikt jau astoņu gadu vecumā
Daudzi apgalvo, ka dzīves jēga ir bērni. Es tam nepiekrītu. Es nekad neesmu gribējis bērnus, nevis tāpēc, ka man nepatīk bērni, bet gluži vienkārši es nesajutu vēlmi pēc viņiem.
Šķir otru lapu un lasi tālāk!
[…] Esmu vientuļš 61 gadu vecs pensionārs. Kā es dzīvoju… […]